atvaļinājums

Tikko viena paziņa attiesāja no uzņēmuma atvaļinājuma konpensāciju par 5 gadiem atpakaļ.

Jauki.

Ja atbrīvojoties no darba, kompensācija darbiniekam nebija izmaksāta, tad loģisks tiesas spriedums - atbilstošs Darba likumam.

Kas Jūs tajā izbrīna? Kaut vai par 15 gadiem.

Некоторые считают, что можно выплатить за 1-2 года. Я считаю, что выплачивать нужно за все года.

Albina

Darba likumu katrs tulko pa savam. Tas pants par prasījuma tiesību noilgumu ir pavisam kas cits. Tāpēc jau daži gudrinieki nemaksā vairāk par 2 gadiem. Kas nav pareizi. Jāmaksā ir par visu neizmantoto periodu.

Vienmēr esmu to atbalstījusi kā obligātu.

{at strīdējusies.:)

Es gan nestrīdos. Gadās, ka cilvēki likumu traktē dažādi. Bet pieredze nāk tikai ar laiku, un mācoties no kļūdām. Tas tā dzīvē iekārtots.

Vai nu visi vienmēr var būt kā dieva jēri....

Leciigaa

Ja nezinat, ka vārds Dievs jāraksta ar lielo burtu, tad labāk šo vārdu bez vajadzības nelietot. 😐

Я тоже считаю, что компенсировать должны за весь период, который работником не использовался.

P.S.Ура, Айвар голос подал, значит жив! 😆

Pārmaiņas pēc - neslikti būtu kauč ko citu arī ielāgot - t.b. lietojuma sakarā.

Darbinieks pie darba devēja nostrādājis 8 gadus. Visu šo laiku darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darba devējs saskaņā ar Darba likuma 149.panta piekto daļu izmaksā kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.

Par kādu laika periodu darba devējam ir pienākums izmaksāt šo kompensāciju – par pēdējiem 2 gadiem (DL 31.p.) vai par visiem 8 gadiem?

Gan Darba likumu kodekss, kas ir zaudējis spēku, gan Darba likums šādu situāciju vispār nepieļauj. Darba likuma kodeksa 71.pantā bija noteikts, ka nav atļauts atvaļinājumu kompensēt naudā, izņemot gadījumus, kad atlaiž darbinieku, kas nav izmantojis atvaļinājumu.

Savukārt Darba likumu kodeksa 77.pants paredzēja, ka atvaļinājumu jāpiešķir katru gadu. Tikai izņēmuma gadījumos, kad atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt uzņēmuma, iestādes vai organizācijas normālu darba gaitu, pieļaujams ar darbinieka piekrišanu un pēc saskaņošanas ar darbinieku arodu organizāciju vai darbinieku arodu organizāciju attiecīgām institūcijām pārnest atvaļinājumu uz nākošo gadu, bet aizliegts nepiešķirt ikgadējo atvaļinājumu divus gadus pēc kārtas.

Līdzīgas prasības ir spēkā esošajā Darba likumā.

Darba likuma 149.pantā noteikts, ka nav pieļaujama atvaļinājuma atlīdzināšana naudā, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis, jo ikvienam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

DL 149.panta otrajā daļā noteikts, ka, darbiniekam un darba devējam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendārām nedēļām. Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apjomā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nā

Lai gan Darba likums nosaka, ka ikgadējais apmaksātais atvaļinājums ir darbinieka tiesības, tomēr atvaļinājuma piešķiršana viennozīmīgi ir arī darba devēja pienākums. Šis pienākums izriet no darba devēja pienākuma nodrošināt taisnīgus, drošus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Iebildumi par to, ka darbinieks nav pieprasījis atvaļinājumu, vai pat atteicies no tā, nav pieļaujami.

Darba likumu kodeksa 226.1pantā bija noteikts, ka, izskatot darba strīdus jautājumos par naudas prasījumiem, atskaitot prasījumus par vidējās izpeļņas izmaksu darbiniekam par darba piespiedu kavējuma laiku vai izpeļņas starpības izmaksu par to laiku, kad viņš izpildījis mazāk atalgotu darbu (DLK 220.p. un 226.p. otrā daļa), iestādei, kas izskata strīdu, ir tiesības pieņemt lēmumu par darbiniekam pienākošos summu izmaksu ne vairāk kā par vienu gadu, bet jautājumā par naudas kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu atlaišanas gadījumā – ne vairāk kā par 2 gadiem. Savukārt Darba likuma 31.pants nosaka, ka visi prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, noilgst divu gadu laikā, ja likumā nav noteikts īsāks noilguma termiņš. Noilgst arī prasība par atvaļinājuma piešķiršanu.

Ja darba devējam bija pienākums izsniegt darbiniekam rakstveida aprēķinu, tad noilguma termiņš sākas ar aprēķina izsniegšanas dienu. Ja darba devējs aprēķinu neizsniedz, attiecīgais prasījums noilgst triju gadu laikā no dienas, kad aprēķins bija jāizsniedz.

Līdz ar to, ja darba devējs nenodrošina ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu, tam darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumā ir jānes risks par kompensācijas izmaksu par visu periodu, par kuru atvaļinājums nav izmantots, atbilstoši DL 31.panta nosacījumiem par prasības noilguma termiņu.

Direktors nav izmantojis jau sešus gadu, tad nu pēc šis pieredzes nolēmu, ka tagad jāizņem par 2002. gadu, nevis par 2006. gadu.

И я такого мнения.

Paldies.

Aivars007, а декларация МОТ вам не указ? 😉

Protams, ka atvaļinājumi visi jāizņem secīgā kārtībā sākot no " vecākā gala".