Bērniem jāuztur savi bērni, nevis vecāki.
Piekrītu.
Un es no sava bērna neko negaidu, jo viņai savi bērni ir jāuzaudzina, jāizskolo un jānoliek uz kājām.
Tas, ka es palīdzu saviem vecākiem ir mana brīva griba, vēlme, un mīlestības apliecinājums.
Dzīvot ar domu, ka bērniem sēdēšu vecumā uz kakla, ir augstprātīgi un necienīgi pret saviem bērniem.
Arī agrākos laikos vecāki uz bērnu labvēlīgu negaidīja un necerēja. Bagātie uzcēla māju, kurā dēls ieveda sievu un dzīvoja uz vecāku zemes līdz viņu nāves brīdim, bet nabaga meita tika izdota pie vīra, lai kļuva par "atgrieztu riecienu" un viņai bija nevis vairs par saviem vecākiem jārūpējas, gan gan par vīra, jo viņa dzīvoja vīra mājā.
Ja vecāki bija nabagi un arī bērni bija nabagi, tad bija tikai divas iespējas - visiem dzīvot vienā mājā un ēst no viena katla (ko tagad paši vecāki negrib! - es taču esmu nopelnījis dzīvot 3-istabu dzīvoklī, lai bērni maksā) vai arī katram mirst badu lepnā vientulībā.
Nekas nav mainījies gadu gaitā.
Cik cilvēku, tik variantu.
Nevaru visu Andas rakstīto ne apstiprināt, ne arī pilnībā noliegt.
Tomēr sliecos domāt, ka bērniem par saviem vecākiem nepieciešamības gadījumā tomēr vajadzētu rūpēties.
Neesmu plānojis "sēdēt uz kakla", taču - kā iegriezīsies tālās vecumdienas, neviens no mums nespēj paredzēt.
Kurš vecītis tiks galā ar savu pensiju, algojot kopēju (piemēram), kurš netiks galā - tas ir liels jautājums.
Un ko tad, ja netiek galā? Ja ieliks vecīti pansionātā, par pansionātu arī jāmaksā. Un ja vecītim ar pensiju būs "par īsu", tad ko? Prasīs taču - vai Tev ir bērni? Ko vecītis atbildēs? Ka nav?
Tas viss ir lielā miglā tīts, tāpēc arī tāds ir mans viedoklis. Esmu reālists, tik liels optimists, kā raksta Japaina, es patiešām neesmu.