(skat.turp.)
Meistars arī piekritis "uzmest aci" biznesmeņa autiņam - brītiņu "pabūries" motortelpā (pat nemaz rokas nenosmērējot!), tad izņēmis no krokodilādas futrāļa smalku āmurīti, ar kuru pāris reizes uzsitis pa motora "rumpi". Pēc šādām manipulācijām biznesmeņa lepnais dampis "pielecis ar pirmo šķīlienu" un dūcis kā bitīte, bet reanimētā "krāniņpagarinātāja" saimnieks sajūsmā teju vai ap(raudājies), atkārtodams savu apņemšanos samaksāt par Meistara darbu jebkādu naudu. Meistars arī nekavējies nosaukt sava pakalpojuma cenu (kas principiāli būtiski – nemaz neiespringstot par to, ka pēcapmaksa varētu "iesptrēgt", jo starp GODĪGIEM ļaudīm, tostarp arī sevi / citus cienošiem biznesmeņiem, nekas tamlīdzīgs pat nav iedomājams!) – 1002 dālderi. Biznesmenis bez kavēšanās un pilnā apmērā noskaitījis Meistaram honorāru, bet ziņkārības tirdīts tomēr atļāvies painteresēties par "tāmes kalkulāciju". Uz ko Meistars atbildējis, ka viss esot vienkārši "kā lāpsta": 2 dālderi par 2 uzsitieniem ar āmurīti, bet 1000 dālderi - par to, ka Meistars ZINA, kur tieši un cik reizes jāuzsit.
"Fabulas morāle" – par smadzenēm (ZINĀŠANĀM un intelektuālo darbu) ir ATBILSTOŠI jāmaksā, tieši tāpat, kā par jebkuru citu darbu. Citējot leģendāro M.M. Žvaņecki: "Protams, ja vien Jums interesē rezultāts…" 😉