Šobrīd visai aktīvi tiek apspriests, ka tūlīt stāsies spēkā likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” pants, kas uzliks darba devējiem par pienākumu maksāt minimālo sociālo “nodokli” arī par tiem darbiniekiem, kas strādā uz nepilno slodzi. Lielākoties neapmierinātību izsaka uzņēmēji, it īpaši “mikrouzņēmumu” īpašnieki, un viņus var saprast, jo pienākums maksāt minimālās sociālās iemaksas ir uzlikts tieši viņiem.
Domājams, ka nebūs tālu no patiesības pieņēmums, ka katrs grāmatvedis, kas apkalpo šādus uzņēmumus, jau ir aprēķinājis šos nepilnus 100 eiro (2017. gadā), un katrs šāda biznesa īpašnieks, jau aplēsis, vai varēs to vispār pavilkt, vai viņam ir izdevīgi turpināt šādu biznesu (vai arī turēt citiem mērķiem, kas, nav noslēpums, īpaši raksturīgi mikrouzņēmumiem), vai nē.
Tomēr šajā rakstā vēlētos pievērst uzmanību tam, ka šī situācija izskatās “lielā mērogā”. Manuprāt, skatoties no šī redzespunkta, īpaši svarīgi ir atzīmēt, ka mazie un mikrouzņēmumi nereti pilda ne tik daudz uzņēmējdarbības funkciju, cik sociālo funkciju. Viennozīmīgi, ir grūti apstrīdams, ka daļa no mikrouzņēmumiem tiek izmantota ar mērķi samazināt nodokļu slogu, taču ievērojama mikrouzņēmumu daļa tomēr ir visai reālas autonomi funkcionējošas kompānijas. Un tieši šādu kompāniju darbiniekus strīdus grozījumi skars visvairāk.
Ļoti liels darba ņēmēju skaits, kas strādā uz nepilno slodzi (ap 300 tūkstošiem), nav “alkatīgu darba devēju, kas paverdzina savus darbiniekus” vai “labestīgu darba devēju, kas tīri ekonomiski nevar atļauties turēt darbiniekus uz pilno slodzi” sekas, bet to veido arī paši darbinieki, kas dažādu apsvērumu dēļ nevar atļauties strādāt vienā uzņēmumā 8 stundas dienā, un tādu darbinieku ir, ja ne lielākā daļa, tad tuvu tam.
Pirmais, kas nāk prātā – ir māmiņas, kas pakāpeniski atgriežas darba ritmā. Ar mazo bērniņu nebūs iespējams aiziet uz darbu, kas sākas 09:00, un atgriezties, nostrādājot līdz 18:00, savukārt, pāris stundu dienā un, vēlams, attālināti, ir visai reāls pasākums. Šajā gadījumā visi vinnē: no vienas puses, māmiņa pakāpeniski atgriežas darba tirgū un viņas kabatā ir papildus simtu eiro (vai pat vairāk), kas lielākai sabiedrības daļai ir nopietnais atbalsts saimniecībā, bet no otrās, darba devējam nav jāizgudro, ar ko tad aizņemtu darbinieku 8 stundas dienā, kad viņš ir nepieciešams tikai divas. Pilnīgi analoģiskā ir situācija ar tiem, kas vēlās pārprofilēties un pamazām izmēģina sevi jaunajā sfērā, ja viņš izdomāja to izdarīt pēc 24 gadiem (piezīme: šāda persona līdz 24 gadiem ir jaunajos grozījumos minēts izņēmums).
Nākamie nāk reģioni: nedaudz tālāk no blīvi apdzīvotām vietām un veikaliņi strādā daudz mazāk, nekā 8 stundas dienā. Dažādas nelielas darbnīcas un tām līdzīgie uzņēmumi arī ne vienmēr var atrast sev darbu uz pilno darba dienu un ir spiesti piesaistīt darbiniekus konkrētu pasūtījumu izpildīšanai. Galu galā, reģionos ir vairāk attīstīta lauksaimniecība, un darbinieki nevar atļauties strādāt uz pilno slodzi, jo viņiem ir sava zeme, kas prasa uzmanību, pretējā gadījumā ziemā vienkārši nebūs, ko ēst.
Cietīs arī radošo un administratīvo profesiju pārstāvji, kuriem ir raksturīgi būt nodarbinātiem uz nepilno slodzi vairākos mikrouzņēmumos, piemēram, grāmatvedis, kas kādu iemeslu dēļ nevar atvērt savu firmu, bieži vien ir vairāku viņa apkalpoto mikrouzņēmumu darbinieks.
Tāpat cietīs arī darbinieki, kas strādā, piemēram, apkopes un līdzīgu servisu uzņēmumos. Acīmredzami, ka lauvas tiesa apkopēju šādos uzņēmumos netiek nodarbinātas uz pilno slodzi un (kopā ar faktu, ka apkopēji vispār nav tā profesija, kurai būtu raksturīgs liels atalgojums) nesaņem minimālo algu, jo darba laiks pārsvarā ir darba dienu vakari.
Protams, var turpināt ar piemēriem, uzrakstīt par Eiropas tipa ģimenes uzņēmumiem un tā tālāk, taču, manuprāt, spilgtākos gadījumus es aprakstīju, un šie gadījumi ir pietiekami secinājumam: tie visi ir reālie cilvēki, kuriem šie grozījumi palīdzības vietā (“darbiniekiem būs pilnvērtīga soc.apdrošināšana”), drīzāk kaitēs un pamudinās viņus vai nu aiziet ēnā, vai nu būt par kārtējo slogu budžetam, vai arī braukt dzīvot citā valstī. Pēc būtības, šī ir izvēle starp trijiem negatīviem scenārijiem, un īsti nav skaidrs, kurš no tiem ir tas sliktākais, taču var droši apgalvot, ka gadījumā, ja kaut vai puse no 300 tūkstošiem būs spiesta šo izvēli izdarīt, nekā laba valsts un sabiedrības ekonomiskajai un sociālajai labklājībai no tā nebūs. Vēl jo vairāk, visus šos robus nāks segt ar citu nodokļu maksātāju naudu ar visām no tā izrietošām sekām.
Īpašu pikantumu šādiem jaunievedumiem piešķir tāds fakts, ka valdība (pat nerunājam par Saeimu) savā deklarācijā norādīja, piemēram (20., 24., 97. un 101.), ka tā ir par reģionu attīstību, ka tā īstenos “nodokļu sloga pārnešanu no darbaspēka uz ienākumu no kapitāla un kapitāla pieauguma, uz patēriņu, uz nekustamo īpašumu un uz dabas resursu izmantošanu”, ka tā ir par “sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību” un “elastīgu nodarbinātības formu popularizēšanu (daļēja laika nodarbinātība, attālinātais darbs)”, par “pakāpenisku pāreju no sociālajiem pabalstiem uz patstāvīgiem darba ieņēmumiem” un tā tālāk. Es domāju, ka nevienam, kas ir izlasījis šo mazo rakstu, nerādās šaubu, ka šiem grozījumiem ir stipri pretējais efekts.
Šobrīd sociālie partneri un sabiedriskās organizācijas aktīvi cenšas izskaidrot šo situāciju atbildīgajām amatpersonām, līdz ar to cerēsim, ka viņiem tās izdosies. Atzīmējams, ka pēdējā laikā sabiedriskās organizācijas tiek sadzirdētas biežāk un biežāk, un šī valdība vispār ir vairāk atvērta dialogam, salīdzinot ar iepriekšējām, tādējādi zināmas cerības tomēr pastāv.
Jurijs Baibakovs, zvērināts advokāts, biedrības “Mārupes uzņēmēji” valdes loceklis. baibakov.lv